Skumjas un patiess gandarījums – tā šogad jutos Jāņu dienā. Laikraksts «Bauskas Dzīve» Jāņu dienā, izmantojot savu resursu iespējas, aicināja palīdzēt sameklēt mazu, pazudušu sunīti. Šim lūgumam atsaucās vairāki tūkstoši iedzīvotāju.
Skumjas rada fakts, ka cilvēku vēlme izrādīties reizēm nav loģiski izskaidrojama. Kāpēc gada īsākajā naktī nepieciešams šaut salūtu? Debesis šajā laikā tā pa īstam tumšas nekļūst, un brīnišķīgās uguņošanas gaismas tā īsti nav iespējams izbaudīt. Vai salūts jāšauj tikai tāpēc, ka tā dara citi? Statusa īpatnības? Protams, var teikt, ka Līgo naktī visi tāpat neguļ… Šoreiz Bauskā salūts ik reizi beidzās ar milzīgu blīkšķi – kā trekns punkts padarītajam.
Sekas mēs manījām uzreiz –, nākot mājās no Bērzkalniem, pusnaktī kopā ar mums nolēma pastaigāties liels dalmāciešu šķirnes suns. Draudzīgais, labi koptais dzīvnieks ar siksniņu ap kaklu turējās no mums pa gabalu. Labi, ka tā, jo dažviet suņu īpašnieki mājas sargos cenšas ieaudzināt agresīvas tieksmes, turklāt uguņošanas laikā suns var norauties no ķēdes. Dalmācieti aicinājām pagalmā, bet tur suns ilgi neuzturējās – manas mājas žogam nebija atbilstīga augstuma un izturības, lai šādu suni noturētu. Ceru, ka saimnieki mīluli atrada.
Jāņu dienas rītā sociālo tīklu sarakstē ievēroju lūgumu izplatīt aicinājumu par kucītes meklēšanu. Mazā suņu meitene tikko dzemdējusi, mājās bērniņi, bet salūta troksnis tā izbiedējis, ka to vairs nevar atrast. Atsaucība bija milzīga – ar ierakstu dalījās trīs tūkstoši cilvēku. Daži sniedza informāciju, kā barot mazuļus, pieteicās pat vienas kucītes īpašniece, kas varot izbarot mazuļus. Cilvēku atsaucība un iejūtība palīdzēja sunīti atrast.
Gribas cerēt, ka nākamgad Jāņos gaišās debesīs nešaus krāšņas ugunis ar milzu blīkšķi, bet gan atradīs kādu citu veidu, kā paust prieku un labsajūtu.
