Dziesmu svētki parādīja, ka mūsu tautai vēl ir ļoti spēcīga dvēsele. Tautas kodols ir ļoti dzīvs par spīti visām nebūšanām. Ja mums vēl ir tik stipra dvēsele, mēs dzīvosim un būsim, lai kā mums iet.
Tā īsti nesadzirdēju sirsnīgus paldies tiem, kas iznesa visu svētku smagumu, bet, pati būdama koriste Vecsaules korī «Skalve», pieredzēju, cik patiesi smagi nāca lielā kopkora dvēseles dziesma. Tas bija upuris tautas cerības un ticības atjaunošanai. Tāpēc sūtu mīļu, mīļu paldies katram dziedātājam, kas stāvēja mēģinājumos un koncertos sešas stundas kājās, «cepās» briesmīgajā estrādes karstumā un sala «līdz kaulam» vakara ziemeļu vējā, taču dziedāja ne jau kaut kā, bet no sirds.
Dvēseles dziesma
Veltījums Dziesmu svētku korim
Tā viņi stāv jau kuro stundu
Svelmainā peklē, vējā un lietū
Un savu dvēseli izdzied,
Bet viņiem tā skumst un smejas,
Gavilē, dzied un atkal raud
Kā pati dzīve.
Tā viņi stāv jau kuro stundu,
Aizmirstot visu ap sevi un dzied,
Un viņu vaigi staro kā lūdzot,
Kā Dieva godību skatot –
Tautas dvēsele viņos lūdz.
Tā viņi stāv jau kuro stundu
Visiem pasaules vējiem par spīti,
Un viņu prieks un asaras sūrās,
Viņu dvēseles dziesma
Augstos svečturos liesmo.
Varbūt, ka mums pieder šī dziesma vien,
Bet kamēr dziedam, mēs esam.
