Saulainajā 16. jūnija dienā mēs, 1958. gada absolventi, pulcējāmies savā pirmajā skolā. Bija laiks, kad Bārbeles skolu Vecumnieku novadā slēdza kā nevajadzīgu, un mēs no tās atvadījāmies ar asteru pušķiem, taču katrs no mums sevī glabāja cerību, ka skola atdzims.
Tagad ar prieku redzam, ka tas notiek. Tā gan būs pavisam cita novirziena mācību iestāde, bet tomēr tā būs skola. Mēs priecājamies par tiem cilvēkiem, kuri skolu atjauno. Mēs lepojamies ar viņu entuziasmu un darbu, lai skola atkal dzīvotu. Paldies Andrejam Mediņam, kurš arī bijis šīs skolas absolvents, Ilonai Blūmai un skolas vēstures glabātājam Voldemāram Barenam par stāstījumu un ekskursiju pa skolu, tās apkārtni, par nākotnes plāniem un arī grūtībām, kas jāpārvar. Šķiroties tikām uzaicināti 19. augustā uz koncertu, kurā piedalīsies pazīstami mākslinieki.
Tā kā mēs 40 gadu garumā regulāri rīkojam tikšanās, tad šoreiz tā bija īpaša – 60 gadu kopš mūsu izlaiduma. Tikšanās nekad nav izklaide, bet gan nepieciešamība. Tiekoties un runājot mēs redzam katra acis, priecājamies vai skumstam par notikumiem laikā no pēdējās tikšanās reizes, apmeklējam mūsu klasesbiedrus un skolotājus atdusas vietās.
Laiks ir nesaudzīgs, jo mūsu klases trīs meiteņu un trīs puišu vairs nav mūsu vidū. Tāpēc mēs novēlam šodienas absolventiem nepazaudēt saikni ar saviem klasesbiedriem un pedagogiem. Mums šī saikne palīdz būt jauniem garā, palīdz prast priecāties par visu labo un vieglāk pārdzīvot grūtos brīžus. Vienmēr šķiramies, lai atkal satiktos.
