No senas draudzenes, valodnieces, aizvakar saņēmu vēstulīti. Citēju vienu teikumu: «Kad pļavzāļu dvesmā un debesu zilgmē šodiena ievijas aizvēsturē, tas ir mans pirmsjāņu brīnums». Pat nezināju, ka reizi gadā – un vienmēr tas notiek 23. jūnija rītā – viņa dodas organizētos izbraukumos ar plostiem vai laivām pa Daugavu vai Gauju, lai vērošanā un klusēšanā ienirtu dabas skaņās, smaržās un krāsās. Vakarpusē atgriežas Rīgā piepildītās pirmsjāņu noskaņās. Nekādi tradicionālie Līgo rituāli viņai nav vajadzīgi. Jaunībā, kad mani un šo meiteni vienoja cieša intelektuāla draudzība, viņas tālākais izbraukums «uz laukiem» bija Dzintaru koncertzāle un pludmale. «Šogad viss izpaliek. Vīrs negrib. Ne es redzēju ceriņus, ne jasmīnus ziedam Rīgā, un šoreiz nebūs arī mana pirmsjāņu brīnuma,» viņa rezignēti noslēdz vēstuli.
Šo epizodi minēju apzināti. Ļoti saistīja vēstules pirmais teikums, kas, manuprāt, izsaka saulgriežu dziļu būtību. Azartiski folkloristi izjūtu spektru brīnumaini paplašina, bet ar tautas arhaiskajām tradīcijām nesaistītajiem cilvēkiem Līgo nakts dziedāšana, dejošana un citas līksmības nereti ir tāds kā obligāts nosacījums, lai iekļautos vispārējā kontekstā un neatšķirtos no vairākuma. Kāda tur vairs pļavzāļu dvesma! Man tā ir bijis.
Cienu tradīcijas, bet nespēju ar tām aizrauties. Tāpēc mani Jāņi parasti ir bijuši mazdrusciņ alternatīvi. Jau sen vairs nedomāju, ka tas ir slikti vai nepareizi. Atzīšos, ka saulgriežu nakti vislabprātāk pavadītu, brienot pa rasainām pļavām un klusumā gaidot saullēktu. Dažas reizes tā ir gadījies, un tās manā atmiņā gluži kā marmorā iegravētas.
Katram savs – šī pārliecība paliek nemainīga. Un mēs – ļoti dažādi saulgriežu svinēšanā – tik un tā paliksim vienoti dabas spēkā, skaistumā, Latvijas vasaras vidus netveramajās vibrācijās.
