Riteņbraucēju sarakstā ir divi Dravnieki, secina tiesnesis. Tā nav kļūda, viņi ir divi – iecavnieki tēvs un dēls Guntis un Mārtiņš Dravnieki, kas kļuvuši par pastāvīgiem velobraukšanas sacīkšu dalībniekiem visā Latvijā.
Pussimta jubilejā
Aizraušanās sākusies pirms desmit gadiem, kad Guntim apritēja 50. «Domāju – jāizdara kaut kas neparasts, citādi visu mūžu tikai strādāju vien. Pieteicos Igo Japiņa rīkotajā braucienā no Cēsīm uz Valmieru,» «Bauskas Dzīvei» stāsta Guntis. «Pirms tam biju braucis ar riteni tikai bērnībā, arī sportists nebiju, tik jaunībā sešus gadus piedalījos autorallijā ar «Volgu».»
Draugi Gunti vilkuši uz zoba, taču pirmais brauciens 2005. gada maijā izdevies lieliski – veterānu grupā no 24 večiem bijis ceturtais, turklāt pirms tam tikai vienreiz ar dēla «GT» pamēģinājis mežā izbraukt. «Āķis bij’ lūpā – no tā laika retu sacīksti esmu izlaidis. Sagādāju normālu riteni, vakaros braucu trenēties. Sākumā man bija rekords aizbraukt no Zorģiem līdz Bauskai un atpakaļ, piecas reizes atpūtos. Tagad vienas dienas brauciens ir 184 km uz Jūrmalu sauļoties – turp caur Jelgavu, Kalnciemu un Sloku, atpakaļ caur Rīgu, Ķekavu un Baldoni.»
Guntis ar riteni dodas vakariņot Vecrīgas āra kafejnīcās. Viņam nav nepatīkamu piedzīvojumu ar autobraucējiem vai gājējiem, jo vienmēr ievēro satiksmes noteikumus un pa ietvi nekad ātri nebrauc. «Ātri var braukt sacīkstēs,» noteic smaidīgais vīrs.
Ritenis kā draugs
Joprojām Guntis trasē dodas ar desmit gadus veco «draugu», kurš ir uzķīlēts ar labām detaļām, izturējis arī kalnu braucienus ceļojumā Sicīlijā un Grieķijā. Tagad esot nodomājis meklēt jaunu «draugu». Daudz naudas hobijs neatņem – Guntim tīk pirkt kvalitatīvu ekipējumu, kas kalpo gadiem. Velokurpes, cimdi, vējakrekls, laba galvassega, «pamperis», lai dibens necieš, ceļsargi, ziemas bikses, mokasīni – braucējs uzskaita visu vajadzīgo. Arī te var ievērot modi, taču Dravniekiem tas neesot galvenais.
Ik vakaru Guntis izpilda apli Iecava–Emburga, 48 km veicot stundā un 45 minūtēs. Kādus pāris gadus velobraucēju amatieru pulkā bijis vienīgais no Iecavas puses, bet tagad Dravniekiem ir domubiedri. Mārtiņš smejas: «Tēvs mani tikai tāpēc ievilka, ka vienam bija garlaicīgi braukt!»
Tagad junioram ir 25, bet sācis 17 gadu vecumā. Pēc pāris reizēm ieturējis pārtraukumu, bet nu jau riteņbraucēja stāžs ir pieci gadi: «Sākumā gribējās uz disenēm skriet, par veselību nebija laika domāt. Tagad velk prom no datora, un braukšana palīdz uzturēt formu, jo esmu ugunsdzēsējs – glābējs.»
Veselība un brīvība
Pirmo tālāko ceļojumu – 1000 km Sicīlijas kalnos un Etnā – Guntis kopā ar Mārtiņu domubiedru grupā pieveica 2012. gadā. Pērn apbrauca Peloponēsas pussalu Grieķijā. «Braukšana kalnos dod brīvības izjūtu. Redzi daudz vairāk ainavu, sajūti atmosfēru mazajos ciemos un sētās. Veselība turas,» hobija ieguvumus apraksta Guntis.
Mārtiņš piebilst – pa kalniem četrās stundās nobrauc 20 km, līdzenumā – 100 km, bet klātbūtnes izjūta ir nesalīdzināma. Jaunietis divreiz nedēļā vakaros nobrauc 60 – 70 km pāris stundās, atzīstot – ir centīgāki sportisti, – taču pašam galvenais ir sajūta, lai padarītais patiktu: «Pirmo reizi ar sakostiem zobiem pavasarī gāju ārā skriet, bet, kad reizes desmit izskrēju, tad jau gāju ar prieku.»
Abi Dravnieki no velobraukšanas gūst lielu prieku, kaut nav to pulkā, kam patīk ar sasniegto lielīties. Mārtiņš viedtālruņa programmā fiksē, kurā gadā kad sācis un beidzis sezonu, bet Guntim vēl viedtālruņa nav – gan jau pagūs, galvenais ir braukšana!
