Teju trīsdesmit gadus skolā nostrādājis pedagogs nupat atzinās, ka mācību gada sākuma svētku diena viņam nepatīk –valda burzma un nekārtības, neviens nav «rāmjos». Kad sākas mācību ikdiena, viss ir skaidrs un sakārtots, skolēni un skolotāji zina, kas un kā jādara, sistēma darbojas. Protams, gadās atkāpes no ierastā ritma, tomēr «rāmis» notur visu vietā.
Skolotāji patiesībā ir mūsu dzīves lielākie mākslinieki – aktieri, jo viņi katru dienu atrodas auditorijas priekšā. Turklāt tā ir ļoti vērīga, prasīga un reizumis krasi kritiska publika, kas ievēro katru sīkumu – nejaušu pārteikšanos, piemirstu pogu, noguruma maisiņus zem acīm, atrisušu bikšu vīli… Atzīšos – savulaik pati būdama «publika» ar izcilām sekmēm, darīju un mudināju citus uz nedarbiem – durīgām spraudītēm uz krēsliem, pienaglotu tāfeles slaukāmo vīkšķi u. tml.
Vien dažas reizes esmu bijusi skolotāja, turklāt pieaugušai profesionāļu auditorijai, tāpēc no sirds apbrīnoju pedagogus, kuri tiek galā ar sarežģīto lomu ik dienas. Skolā paiet lielākā daļa mūsu bērnības un agrās jaunības, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai šī raibā, mainīgā, negaidītiem pavērsieniem pilnā vide patiktu un pilnveidotu gan pedagogus, gan audzēkņus.
Labākais apliecinājums skolas augstam līmenim un skolotāju profesionalitātei ir absolventu vērtējums. Kopš veidojam ikgadējos aprakstus par 12. klašu beidzējiem, katru gadu vairāki jaunieši atklāj, ka labprāt kļūtu par skolotājiem. Skola vairs nav biedīga grūtu mācību vieta, bet draudzīga un pozitīva sadarbības vide, kur pedagogi un audzēkņi savstarpēji sniedz cits citam ne tikai jaunas zināšanas, bet arī gaišas, bagātinošas emocijas. Lai svētki skolā ir katru dienu!
