Skaistkalnes baznīca līdz 20. gad-simta vidum bija nozīmīgākais katoļticības centrs Zemgalē un otra Latvijā populārākā svētceļojumu vieta pēc Aglonas. Represijas, padomju ideoloģija, bet tagad – sekulārais pasaules uzskats – Skaistkalnes katoļu baznīcas vietu sabiedrības dzīvē ievērojami mazinājuši. «Bauskas Dzīve» centās izzināt, kāda ir katoļu baznīcas loma ciema un apkārtnes ļaužu dzīvē tagad.
Nezaudēt ticību
Savas pārdomas laikrakstam uzticēja Daiga Jakuška – Skaistkalnes pagasta bibliotēkas vadītāja, Inga Pavlovska – bibliotēkas darbiniece, diplomēta socioloģe, ekonomists Jānis Balodis un Lietuvas Germanišķu ciema iedzīvotājs Augusts Skadiņš. Viņš ir Skaistkalnes katoļu draudzes loceklis jau 60 gadus, arī viņa vecāki bija piederīgi šai draudzei.
Inga un Daiga ir skaistkalnietes. Abas kristītas un iesvētītas vietējā katoļu baznīcā. Inga pārstāv trīsdesmitgadnieku paaudzi. Viņu nav skāruši padomju okupācijas laika ierobežojumi un ateisma propaganda. Toties Daiga tos labi atceras: «Strādāju vietējā kultūras namā un baznīcā nedrīkstēju rādīties. Bija jāizdomā visādas viltības. Laulāties, piemēram, braucām uz Raunu. Par spīti valdošā režīma nostādnēm, skaistkalnieši ticību nezaudēja. Gluži pretēji – man šķiet, ka ticība visvairāk apdraudēta kļūst šajā laikā, kad dzīvojam brīvā Latvijā un Eiropā. Ir mainījies cilvēku domāšanas veids – tā kļuvusi izteikti materiālistiska. Sabiedrību ir inficējis visatļautības gars. Cilvēki, kuri seko kristīgās ētikas ideāliem, tiek uzskatīti par novecojušu uzskatu paudējiem.»
Neskaitāmās rūpes
No 2001. gada Skaistkalnē mājvietu ir radis paulīniešu kongregācijas ordenis. Šeit pastāvīgi dzīvo divi mūki, kuri ir ordinēti katoļu priesteri un garīgās aprūpes veicēji plašā reģionā ap Skaistkalni. Ordeņa atjaunošana ir senas tradīcijas turpinājums. Kopš 1660. gada Skaistkalnē darbojās jezuītu ordenis, bet 1929. gadā tika nodibināts kapucīņu klosteris, ko vardarbīgi likvidēja 1949. gadā, visus mūkus notiesājot uz desmit izsūtījuma gadiem Sibīrijā. Tika iznīcināta arī klostera unikālā bibliotēka. Tomēr vistumšākajā periodā Skaistkalnes baznīca ne mirkli netika slēgta.
Paulīniešu ordeņa ierašanās Skaistkalnē iezīmēja jaunu posmu ciema un apkārtnes dzīvē. Spriež Inga Pavlovska: «Salīdzinot ar bērnības iespaidiem, Skaistkalnes dievnams, apkārtne ir ļoti, ļoti sakopti, bet paulīniešu tēvs Jānis kļuvis par lielu autoritāti vietējā sabiedrībā. Bez viņa vairs neiztiek nevienā pasākumā skolās, kultūras, biznesa iestādēs, biedrībās. Vienlaikus viņš ir priesteris un garīgais aprūpētājs reģionā līdz pat Sēlijas robežai. Šķiet, tēvs Jānis ir vienkārši pārslogots ar neskaitāmiem pienākumiem.»
Garīgā dzīve, pēc Ingas domām, Skaistkalnē aprobežojas ar ikvakara un svētdienas Svēto misi, katoļu lielāko svētku svinēšanu baznīcā, bet ikdienā neesot jūtams, ka Skaistkalnes baznīca ir katoļticības centrs ne ciemā, ne Zemgalē. «Man ir idejas garīgās dimensijas aktivizēšanai Skaistkalnē, arī pieredze, jo diezgan ilgi Bruknas Kalna svētību kopienā veicu un joprojām turpinu brīvprātīgo darbu. Mūsu ģimenē aug trīs mazi bērni, bet es atrastu laiku, lai palīdzētu ieviest ko jaunu, kas apvienotu katoļticīgos skaistkalniešus, sabiedrībā nostiprinot kristīgās vērtības. Paužot savu un citu jaunu ģimeņu viedokli, uzskatu, ka draudzē ir nepieciešama svētdienas skola. Mēs iesaistītos, domātu, darbotos, ja vien ideja tiktu akceptēta un virzīta,» savu ierosmi atklāj Inga Pavlovska.
Mājas vizīšu svētība
Daiga Jakuška nav gluži vienisprātis ar Ingu, jo uzskata: «Paulīniešu mūki Skaistkalnē atjaunoja un ieviesa senu tradīciju – ģimeņu apmeklējumus adventes laikā. Tas notika pēc tēva Jāņa iniciatīvas. Mani un simtiem citu skaistkalniešu tradīcija bezgala aizkustina. Mājas vizītēs priesteris ik vakaru apmeklē ciema iedzīvotāju ģimenes, dod svētību, ilgi un pacietīgi uzklausa cilvēkus. Šajās vizītēs nav ne miņas no formālas attieksmes – tikai iejūtība, sirsnība, patiesa kristīga kalpošana. Zinu, ka mūsu ciema daudzi cilvēki Ziemassvētku gaidīšanas laiku vairs nespēj iedomāties bez priestera apmeklējumiem. Tie ilgst vismaz trīs nedēļas katru vakaru. Mēs iepriekš nenojautām, cik svētīgas var būt garīdznieka mājas vizītes. Turklāt tēvu Jāni cilvēki tāpat gaida arī Vecumnieku un droši vien citu novadu pansionātos.»
Pirms gadiem desmit «Bauskas Dzīve» vienu vakaru veltīja, lai uzrakstītu reportāžu par tēva Jāņa mājas vizītēm adventes laikā, tāpēc pilnībā pievienojas Daigas sacītajam. Tā patiesi ir ciema garīgās dzīves atdzimšanas iniciatīva.
Jānis Balodis, bijušais rīdzinieks, tagad dzīvo Skaistkalnē. Viņš ir luterānis, joprojām Rīgas Svētā Jāņa draudzes loceklis. Katoļu aktivitātes Jānis atsakās komentēt, bet uzsver: «Baznīca Skaistkalnē godam veic savu darbu, bet mani dara bažīgu vispārējas tendences mūsdienu Rietumu baznīcās – tās pārvēršas par morāles tirgotājām un pelna uz sekulārās sabiedrības amoralitātes rēķina. Latvijā baznīcas nemitīgi «flirtē» ar politiķiem, kuri kā kurtizānes staigā no vienas konfesijas dievnama uz citu, lai iegūtu lielāku elektorātu vēlēšanās. Baznīcas pret tādu «flirtu» neiebilst, cenšoties iegūt kādu labumu, un tas ir nožēlojami.»
Birokrātijas sekas
Germanišķu ciema iedzīvotājs Augusts Skadiņš, kurš «Bauskas Dzīvi» laipni sagaida savā pagalmā, latviski runā tikpat labi kā dzimtajā valodā. Turklāt viņa latviešu valoda ir tīra, nepiesārņota, sinonīmiem bagāta. Augusts stāsta: «Jau bērnu dienās pirms 60 gadiem kā altārzēns kalpoju Skaistkalnes katoļu dievnamā. Tagad to turpina mans mazdēls – 4. klases skolnieks. Mana māsa joprojām katru vakaru iet uz Svēto misi un lūgšanām Skaistkalnes dievnamā. Tur nav divu domu – Skaistkalnes baznīca ir diža garīga vieta – kā gan citādi mēs būtu pārcietuši Otro pasaules karu, pēckara un padomju gadus?»
Agrāk ticīgie lietuvieši uz Skaistkalni straumēm plūduši. Pēc kara pāri Mēmeles upei vairs nebija tilta. Ilgi stāvējuši rindā pie pārcēlāju laivām, lai tiktu uz Svēto misi Skaistkalnes baznīcā.
«Vai zināt, kas to visu pārtrauca?» jautā Augusts, un pats arī atbild: «Mūsu brīvajās valstīs 90. gadu sākumā ieviestā birokrātiskā robežkontrole. Pat Vatikāna Apustulisko nunciju – labi atminos – neielaida Latvijā ar viņa diplomātisko pasi. Lika braukt caur Grenctāli. Bet kādas grūtības lietuviešiem radās, lai nokļūtu Kanepenes svētkos, kas agrāk nebija tirdzniecība un izklaide, bet kristīgs pasākums! Šis periods ļoti daudzus Lietuvas katoļus attālināja no Skaistkalnes baznīcas, nocērtot gadsimtiem ilgās tradīcijas saknes. Tas notika ne jau speciāli, bet gan nepārdomātas un paviršas valstsvīru izpratnes dēļ. Domāju arī par to, ka tagad enerģiskie un emocionālie priesteri vairs nav cieņā. Cilvēkus nedrīkstot aizkustināt līdz asarām, tas psiholoģiski esot nepieļaujami. Tāda kontrolēta mērenība… Bet es joprojām atceros savas liturģijās izlietās asaras un jaunības apskaidrotās lūgšanas, kurām Skaistkalnes Dievmāte atbildēja. It visā.»
