Statistikas dati liecina, ka Latvijā pērn ceļu satiksmes negadījumos bojā gājuši 105 cilvēki uz miljons iedzīvotājiem, kas ir lielākais rādītājs starp Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, gandrīz divas reizes pārsniedzot ES vidējo līmeni. Diemžēl nekas neliecina, ka šajā statistikas ailītē kas uzlabotos, jo bojāgājušo skaita ziņā arī šogad tiek sasniegti «rekordi». Liela daļa, 40% bojāgājušo, ir gājēji, pārējie ir kāda spēkrata, lielākoties automašīnas, vadītāji.
Manī bažas raisa avārijas, kurās viena cilvēka pieņemtā lēmuma dēļ iet bojā līdzbraucēji vai nevainīgi satiksmes dalībnieki. Manuprāt, šie negadījumi notiek ne jau aiz nemākulības vadīt auto, bet gan neapdomības un egoistiskas rīcības dēļ, kad autovadītājs ir pārlieku pārliecināts par sevi un sakāpinātā emocionālā stāvoklī nerēķinās ar citiem satiksmes dalībniekiem.
Noteikti būsit dzirdējuši par avāriju, kurā dzīvību zaudēja jauns vīrietis, sieviete un 2,5 mēnešus vecs zīdainis. Pieļauju, ka šajā gadījumā liktenīgas bija emocijas un neapdomīgi pieņemts lēmums, nedomājot par citiem.
Avārijas brīdī par soda naudu un cietumsodu neviens no potenciālajiem slepkavām nedomā, bet centrā tad ir pašapmierinātība un vēlme emociju uzplūdā panākt savu. Pārsvarā problēma ir tikai katra vadītāja paša prātā, tomēr viens no risinājumiem un autovadītāju emocionalitātes treniņiem varētu būt «Savaldības kursi», kuros autovadītājs ik pēc noteikta laika tiek pārbaudīts provokatīvās ceļu satiksmes situācijās vai arī, izmantojot mūsdienīgas tehnoloģijas ar autosimulatoriem, izzinot vadītāju reakciju un emociju izmaiņas izaicinošās situācijās uz ceļa.
