Novadnieka amatiermākslinieka Teodora Karašas gleznu izstādes atklāšana 12. maijā Bauskas muzejā ir nozīmīgs kultūras notikums. Bauskas novada Īslīces pagasta Ādžūnos dzimušajam gleznotājam šogad 12. maijā apritētu 100 gadu, un viņa darbi, kas vairākus desmitus gadu atradās muzeja krājumā, beidzot ir eksponēti. Turklāt tā ir kolekcijas neliela daļa, kas 1975. gadā tika nodota glabāšanā. Izstāde apskatāma līdz 30. jūnijam.
Izmanto spirta kompreses
Par izstādes iekārtošanu stāsta Bauskas muzeja mākslas nodaļas vadītāja Ilga Balode: «Man bija visai sarežģīts uzdevums no krājumā esošiem Teodora Karašas zīmējumiem, akvareļiem, eļļas gleznām atlasīt darbus, kas vislabāk raksturotu meistara stilu. Viņš bija lielisks ainavists, kurš Zemgales dabas rāmo skaistumu spēja ieraudzīt jebkurā gadalaikā. Ābeļu ziedēšana māksliniekam bija pavasara visskaistākais mirklis. Tāpēc arī izstādē iekļāvām vairākus šīs sērijas darbus.
Izstādes gleznas vispirms vajadzēja attīrīt no putekļiem. Palīgā aicinājām galerijas «Meistars Gothards» vadītāju Indru Liepu. Viņa parādīja, kā audeklu virsmu var atsvaidzināt ar spirta kompresēm. Muzejā tika izgatavoti un ietonēti arī jauni gleznu rāmji. Mans kolēģis Jānis Mizišs būvmateriālu veikalā nopirka koka līstes un izdomāja, kā sameistarot rāmīšus.»
Vecmeistara darbi muzejā ir eksponēti kopā ar Bauskas novada skolēnu plenēra gleznām. Īslīces pagasta Rītausmu bibliotēkas vadītāja Aina Pika organizēja plenēru un ierosināja novadnieka 100. jubilejas gadā muzejā sarīkot izstādi.
Bauskas muzejā glabājas apmēram 150 Teodora Karašas darbi, sešas gleznas atrodas Rītausmu bibliotēkā, 15 – Īslīces vidusskolas muzejā, bet nav zināms, kur palika pastāvīgā ekspozīcija, kas padomju laikā bija iekārtota bijušajā Ādžūnu kultūras namā. Tagad šī ēka ir daļēji sabrukusi.
Eksperts izvēlas gleznas
Teodors Karaša bija zemnieks, kurš visu mūžu nodzīvoja dzimtajos Ādžūnos. «Es nezinu nevienu citu latviešu mākslinieku, kurš ikdienā strādātu smagus lauku darbus, bet atelpas brīžos intensīvi gleznotu, lasītu, pētītu dabu. Māksla bija Teodora svētnīca,» apgalvo baušķeniece Rita Čekstere. Viņa labi pazina gleznotāju, jo bija toreizējā kolhoza «Komunārs» administrācijas darbiniece. Kolhoza kantoris atradās Ādžūnos. Rita teic, ka Teodora ainavas viņai «uzreiz iekritušas sirdī». Savu vismīļāko meistara darbu – meža strautu – viņa sargā kā acuraugu. Šo gleznu baušķeniece ir nolēmusi atstāt mantojumā mazmeitai Līvai – mākslas zinātniecei.
Gleznotājs šķīrās no dzīves savā dzimšanas dienā 1975. gada 12. maijā. Rita Čekstere to labi atceras: «Iepriekšējā dienā mākslinieku bija ieradusies filmēt televīzija. Viņš ļoti uztraucās un pārdzīvoja. Nākamajā rītā viņa sirds pārstāja pukstēt. Labi pazinu arī Teodora sievu Alīdu. Viņa nolēma gleznu kolekcijas daļu uzdāvināt Bauskas muzejam. Es aizbraucu uz Rīgu un devos uz Mākslas akadēmiju, lai atrastu ekspertu, kurš atlasītu labākās gleznas. Akadēmijā mani iepazīstināja ar mākslas zinātnieku Jāni Pujātu. Viņš atbrauca uz Ādžūniem, Alīdas un manā klātbūtnē izvēlējās gleznas, zīmējumus un akvareļus, ko nodot muzejam. Nu esmu šī notikuma vienīgā aculieciniece. Darbi, kas atrodas Bauskas muzeja krājumā, patiešām ir izcili. Teodors darināja arī portretus. Reiz viņš man piedāvāja pozēt, lai uzgleznotu portretu, bet atteicos, jo māksliniekam tas prasītu daudz laika. Viņam taču diendienā bija jāstrādā kolhoza brigādē! Es justos ārkārtīgi neveikli, ja gleznotājam kāds pārmestu neierašanos darbā.»
Ar bildēm rugainē
Kopā ar 60. – 70. gadu Latvijas profesionālo mākslinieku darbiem T. Karašas gleznas tika eksponētas ārzemēs – Maskavā, Londonā, Ņujorkā, Berlīnē, Mehiko un citur. «Kā lauku amatiergleznotājs, kuru neviens nepazina, padomju laikā varēja izstādīt darbus ārzemēs?» vaicā kāda izstādes apmeklētāja. Atbildi zina baušķenieks Guntars Krūzmētra. Viņš ir T. Karašas talanta liels cienītājs. «Prominentu gleznotāju kompānijā, kura drīkstēja darbus eksponēt ārvalstīs, Karaša tika iekļauts ne vien gleznu augstās kvalitātes, bet arī ideoloģisku apsvērumu dēļ. Viņš bija kolhoznieks. Padomju Savienībai, kas pasaulē sevi pozicionēja kā brīvu, priecīgu strādnieku un zemnieku valsti, tāds gleznotāja sociālais statuss bija īsts atradums. Amatiermākslas norises tolaik koordinēja E. Melngaiļa tautas mākslas centrs. Domāju, ka Karaša pat nezināja, kurās ārvalstīs un kad viņa gleznas tiek eksponētas,» spriež Guntars Krūzmētra.
Guntars Krūzmētra atceras kādu publicitātes kampaņu, kurā T. Karaša tika filmēts, imitējot gatavošanos izstādei: «Tas bija šausmīgi! Teodors stāvēja rugājos, visapkārt bija saliktas gleznas. Nu kurš mākslinieks tad nesīs savas bildes uz rugaini, lai saprastu, ko eksponēt?»
