Vietējie iedzīvotāji Skolas ielu Bauskā jokojot dēvē par Peldu ielu. Tā sākas pie Mēmeles upes līkuma Brīvības bulvārī, šķērso Uzvaras ielu, bet noslēgumā pārvēršas par taku, kas ved uz Mūsas iecienītāko peldvietu. Siltās vasaras dienās Skolas ielā visos laikos ir bijis vairāk gājēju nekās citās mazajās ieliņās. Ar dvieļiem un peldpiederumiem pilsētnieki dodas uz upmalu.
Divi labi paziņas
Baušķenieku Ievas Ruķeres un Laimoņa Šulca atmiņu ceļojums pa Skolas ielu bija kā aizraujošs iztēles vingrinājums. Laimonim ir 85 gadi. Vecāku uzceltā arhitektoniski graciozā privātmāja Uzvaras un Skolas ielas stūrī ir Šulcu privātnams jau vairākām paaudzēm, bet Skolas ielas 7. ēka ir Ievas Ruķeres īpašums. Viņa ir 75 gadus veca pensionēta farmaceite, kura 31 gadu nostrādāja Ventspilī, bet 90. gadu sākumā atgriezās dzimtajā Bauskā, lai rūpētos par ģimenes māju. Gatavojoties sarunai, Ieva bija sameklējusi 30. gadu un 40. gadu sākuma unikālus fotoattēlus, ko laipni piedāvāja publicēšanai.
Ieva Ruķere un Laimonis Šulcs ir beiguši Bauskas 1. vidusskolu. Bērnībā un jaunībā viņi nav bijuši pazīstami, bet beidzamajos gados abi nereti satiekas un dalās atmiņās par dažādiem notikumiem un cilvēkiem, kuri savulaik dzīvoja šajā pilsētas mikrorajonā.
Kartupeļu plantācija
Maģistrālā Uzvaras iela ir robeža, kas nelielo šķērsieliņu pārdala uz pusēm. Skolas ielas dienvidu un ziemeļu daļas apbūves vēsture ir visai atšķirīga. Vai spējat iztēloties, ka viss kvartāls, sākot no Bauskas pareizticīgo baznīcas, par Kremli dēvētās trīsstāvu dzīvojamās ēkas Uzvaras ielā līdz pat Mūsas krasta augšējai terasei bija liela kartupeļu plantācija? Tāda izskatījās Skolas ielas dienviddaļa Laimoņa Šulca bērnībā. Viņš atceras smieklīgu epizodi: «Braukāju ar divriteni un iemaldījos milzīgajā kartupeļu dārzā. Pamanījis, ka man seko policists, noslēpos zem augstajiem ceriem un arī riteni paslēpu. Iedomājies – mani neviens nepamanīja!»
Baušķenieks stāsta, ka pirmā ēka šajā vietā tika uzcelta 20. gados ar tā laikmeta konstruktīvisma stila plakano jumtu, tad celti pārējie nami. Piemēram, tā dēvētais Zadeika nams Skolas ielā 10 – Laimoņa bērnībā šeit atradās stomatoloģes Zadeikas prakse. Viņa bija pirmā zobu daktere, ko mazais Laimonis apmeklēja. Jaunāku paaudžu baušķenieki šo ēku atceras tāpēc, ka Skolas ielā 10 dzīvoja pievilcīga personība, sporta skolotāja Rita Lakstīgala. Daudzus gadus viņa strādāja Bauskas 1. vidusskolā. Jau būdama pensijā, viņa bija ļoti laba trenere un vadīja veselības vingrošanas grupas pieaugušajiem.
Vēsturiska plenēru vieta
Skolas un Zemgaļu ielas krustojumā Laimonis Šulcs apstājas un aicina palūkoties lejup uz Mūsu. Nekas sevišķs – aiz lielajiem kokiem un krūmiem ir saredzams tikai maziņš upes fragments. Taču Laimonis intriģējoši piemetina: «Mēs stāvam unikālā vietā, jo 30. un 40. gados ar molbertu un audekliem šeit bieži bija redzams Codē dzimušais Bauskas gleznotājs Arnolds Nullītis. Es, skolas puika būdams, daudzreiz viņu vēroju gleznojam. Krūmu un koku tolaik nebija. No diezgan augstās terases pavērās brīnišķīgs skats uz rāmo upi. Arnolds Nullītis 1929. gadā absolvēja Latvijas Mākslas akadēmiju profesora Romana Tilberga figurālās glezniecības meistardarbnīcā, strādāja par skolotāju Bauskas ģimnāzijā. Viņu 1944. gadā iesauca leģionā. Beļģijā Arnolds Nullītis padevās sabiedroto armijas gūstā un emigrēja uz Kanādu. Tur viņš nodzīvoja ilgu mūžu līdz pat 1988. gadam.»
Laimonis vērš uzmanību uz tumšu paneļu namu blakus ugunsdzēsēju depo. Šajā ēkā sešdesmitajos gados pilsētas izpildkomiteja divistabu dzīvokli piešķīra gleznotājam Pēterim Ruņģim, kurš jau kopš Otrā pasaules kara gadiem strādāja par zīmēšanas skolotāju Griķu pamatskolā, Bērzu pamatskolā, bet 1957. gadā Bauskā sāka vadīt tēlotājmākslas studiju. Pēteris Ruņģis bija slavenā ainavista Vilhelma Purvīša skolnieks. Viņš beidza Latvijas Mākslas akadēmiju, izglītojās arī Rēvelē (Tallinā). Gleznotāja darbi atrodas daudzu baušķenieku mājās un iestādēs.
Namīpašnieks īrē istabiņu
Skolas ielā dzīvoja vietējais gleznotājs un skolotājs Vilis Linga. Pie dzīvokļa durvīm viņam bija plāksnīte «Vilis Linga – mākslinieks», atceras Ieva Ruķere. Viņa stāsta par to, kā 30. gadu sākumā veidojās Skolas ielas ziemeļu daļas apbūve. Tur nebija nekādu klajumu vai kartupeļu dārzu, jo visi zemesgabalus saņēmušie jaunie īpašnieki ģimenes mājas būvēja vienlaikus. Vairākums ir apmestas divstāvu koka ēkas. Visas līdz mūsdienām pietiekami labi saglabājušās.
Ieva stāsta: «Mans tēvs Jānis Ruķeris ģimenes nama celtniecībai veltīja visu sirdi un dvēseli. Viņš bija paņēmis lielu kredītu. Lai vieglāk varētu atmaksāt, mājas otrajā stāvā tika izīrēti nelieli dzīvoklīši. Par savas ģimenes māju man bērnības atmiņu nav daudz, jo 1944. gadā devāmies bēgļu gaitās. Man bija četri gadi, kad no Vācijas padomju zonas mūs atsūtīja atpakaļ. Mūsu Bauskas māja jau bija pilna ar svešiem cilvēkiem. Ārā milzīgs sals, bet mēs ar tēti, mammu un māsu – bez pajumtes. Tēvam izdevās atrast īres istabiņu Pilskalna ielā.»
Bez rūgtuma, ar simpātijām
Ieva Ruķere atceras, ka avīzes «Bauskas Darbs» 1950. gada 23. augusta numurā viņas tēvs tika izsmiets kā kapitālisma atbalstītājs, privātīpašnieks un padomju ideoloģijai nelojāls bēglis no Rietumiem.
«Es atgriezos Bauskā ne jau tāpēc, ka mantotais īpašums būtu svarīgs. Atgriezos, lai godātu savu vecāku piemiņu un ar savu atbildību atalgotu viņu pūles,» saka Ieva. Savas ģimenes dokumentālo liecību daļu I. Ruķere ir nodevusi Bauskas muzejam.
Viņas namā joprojām dzīvo vairāki īrnieki, viņa rūpīgi kopj gana lielo zemes platību. Ar simpātijām Ieva atceras nama kādreizējo iedzīvotāju, Bauskas bijušās tipogrāfijas galveno inženieri Pēteri Saulīti. Diemžēl abu sarunām par Bauskas vēsturi nebija lemts ilgi turpināties, jo 1996. gada vasarā Pētera vairs nebija šaisaulē.
Namīpašniece Ieva Ruķere cenšas, lai katrs no īrnieku maksājumiem saņemtais eiro tiktu veltīts dzimtas nama saglabāšanai. «Priecājos, ka varu rosīties gan rudenī, gan ziemā, tīrot trotuāru. Viendien pretī nāca skaists jauneklis un padeva labdienu. Laikam izskatījos pagalam apmulsusi. Piepeši jaukais puisis mani uzrunāja: «Ievas tant, vai esat mani aizmirsusi? Esmu Rolands, jūsu kaimiņienes Zentas Kovaļevskas mazdēls.» Kā tie bērni mainās un kļūst par labi audzinātiem pieaugušiem cilvēkiem! Esmu opozīcijā ar tiem mana gadagājuma ļaudīm, kuri sūdzas par dzīvi un cilvēku vienaldzību,» nosaka Ieva.
Eleganti un neaizmirstami – tā savus kādreizējos kaimiņus Kārli un Klāru Kreicbergus – fotogrāfus un Bauskas Tautas teātra entuziastus – raksturo Ieva Ruķere un Edvīns Hegenbarts – joprojām Tautas teātra aktieris un režisors. Saviem vaļaspriekiem Kreicbergi pievērsās dedzīgi. «Bauskas Dzīve» ir intervējusi Kreicbergu pāri 90. gadu sākumā.
Novērošanas postenis
Tuvējā Brīvības bulvārī pašlaik ir trīs dzīvojamie nami, bet ielas lielākā vērtība ir senā liepu aleja. Dzird runājam, ka pilsētas attīstītāji aleju izzāģēs. Brīvības bulvāris man, piemēram, šķiet pati skaistākā iela pilsētā. Mēmeles straumes troksnis, putnu balsis un neizsakāmi valdzinošais liepziedu aromāts vasaras viducī.
Solveiga Ikerte, savulaik Bauskas, bet tagad Rundāles novada iedzīvotāja, apgalvo: «Pilsētā man vismīļākā ir Kalēju iela, bet, kad vīrs pirmo reizi mani atveda uz Bausku, neko skaistāku par Brīvības bulvāra aleju Bauskā nebiju redzējusi.»
Vienīgā koka ēka Brīvības bulvārī – vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis – ir ļoti slikti saglabājusies. Par arhitektoniskām vērtībām liecina vien būvapjoms. Baušķenieku vecākā paaudze šo namu piemin ar netīksmi, jo padomju laikā tajā atradies slepens novērošanas postenis. Tika fiksēti visi, kas gāja pie Brīvības pieminekļa ar ziediem vai aizliegto sarkanbaltsarkano karogu.
Vēsturiskās UZZIŅAS sniedz Aigars Urtāns, vēstures maģistrs, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vadītājs
Skolas iela
Bauskas pilsētas plānos, kas tapuši laikā līdz Pirmajam pasaules karam, redzam – vietā, kur tagad ir pilsētnieku individuālo māju kvartāls starp Brīvības bulvāri un Skolas ielu, kā arī abpus tagadējai Uzvaras un Pilskalna ielai, atrodas pļavas un dārzi.
Plašie zemes īpašumi šajā vietā piederēja gan Bauskas pilsētai, gan Bauskas pareizticīgo draudzei, kuras īpašumi agrārās reformas laikā pēc Pirmā pasaules kara tika nacionalizēti un nodoti pilsētas īpašumā.
Šajā vietā jau kopš 19. gs. 80. – 90. gadiem atsevišķi gruntsgabali tika iznomāti privātpersonām dārzu ierīkošanai bez apbūves tiesībām. Savukārt pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā Bauskas pilsētas pašvaldība sadalīja īpašumus gruntsgabalos un pēc izlozes piedāvāja tos iegādāties īpašumā privātpersonām ģimenes māju celtniecībai.
Aktīvs privātmāju celtniecības laiks pēc toreizējās preses ziņām bija 1925., 1926. un 1927. gads. Šajā laikā tika iezīmētas arī tagadējās Skolas ielas un tagadējā Brīvības bulvāra aprises. Abas ielas 30. gadu sākumā tika nobruģētas, tajās izveidoja gājēju ietves un ierīkoja kanalizāciju. 1963. gadā ielas noklāja ar asfalta segumu.
Skolas ielas nosaukums, iespējams, ir cēlies no tā, ka 20. gadu vidū pilsētā bija aktuāls jautājums par Bauskas pamatskolas jaunās ēkas celtniecību. Viens no variantiem bija būvēt ēku upes stāvkrasta nogāzē, kur tagad no Brīvības bulvāra sākas Skolas iela.
Sabiedrības protestu dēļ, kas izskanēja nepiemērotās vietas dēļ kalna nogāzē iepretim Hofšovica dzirnavu dūmenim, skolu tomēr iecerētajā vietā neuzcēla, bet projektu īstenoja Uzvaras ielā – pretī pareizticīgo baznīcai. Bet Skolas ielas nosaukums tika saglabāts.
1945. gadā Skolas ielu pārdēvēja par Komjaunatnes ielu un tikai Atmodas laikā 80. gadu nogalē Skolas iela atguva savu vēsturisko nosaukumu.
Ēka ar sabiedrisku nozīmi ir Skolas ielā esošais Septītās dienas adventistu draudzes nams, ko draudze nepabeigtu (neizbūvētu) ieguva 1956. gadā un pilnībā izbūvēja savām vajadzībām 1957. gadā.
Vēl viena ēka Skolas ielā ar sabiedrisku nozīmi ir Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Bauskas nodaļas nams Skolas un Pilskalna ielas stūrī. Pēc Otrā pasaules kara brīvajā gruntsgabalā tika ierīkots ugunsdzēsēju mācību un treniņu laukums, bet 1956. gadā uzcelta ugunsdzēsēju depo ēka.
Brīvības bulvāris
Brīvības bulvāris kā iela veidojās vecā ceļa vietā. Tas no pilsētas veda uz pili un uz Mūsas upes pārceltuves vietu nedaudz augšpus tagadējam Mūsas tiltam (celts 1888. gadā).
Brīvības bulvāris sākas Dambja, Rūpniecības un Kalēju ielas krustojumā. Šī vieta ir redzama 1797. gada pilsētas plānā, un tajā, pēc vienas no hipotēzēm, esot atradies vecais Bauskas tirgus laukums.
Bulvāra sākumā (virzienā no pilsētas) labajā pusē kopš 19. gs. pirmās puses atradās ūdensdzirnavas, tā sauktās «Lejasdzirnavas», kas piederēja ebreju uzņēmējam Hofšovicam. Tas bija viens no pirmajiem Bauskas rūpniecības uzņēmumiem. Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā dzirnavās tika ierīkots ģenerators, kas ražoja elektrisko strāvu pilsētai. Hofšovica uzņēmums Bausku ar elektrību nodrošināja līdz pat 1939. gada decembrim, kad pilsētas elektrotīkls tika pieslēgts jaunuzceltajai Ķeguma HES. Pēc kara ēkā atradās Bauskas Rūpkombināta etiķa fabrika, vēlāk arī konservu cehs un konfekšu «Gotiņa» fabrika.
Brīvības bulvāra galvenā sastāvdaļa ir parks, kura veidošana sākās 1860. gadā. Dažu gadu laikā parks tika labiekārtots ar pastaigu celiņiem, apstādījumiem, ziedu dobēm un kļuva par pilsētnieku iemīļotu atpūtas vietu, jo citu parku tolaik Bauskā nebija. 1886. gadā tika uzbūvēts Pilsdārza paviljons – restorāns, kur bieži svētkos spēlēja pūtēju orķestris un siltākā laikā notika arī zaļumballes.
Savdabīgs Brīvības bulvāra akcents ir 1888. gadā stādītā liepu aleja. Vienlaikus ar to tika stādīta arī tag. Rīgas ielas galā esošā liepu aleja, kas veda uz toreizējo Plosta tiltu. Abu liepu aleju veidošanas pamatojums bija tāds, ka neapbūvētajās ielās karstajās vasaras dienās koki dos pavēni.
Pilsdārza parkā 1919. gada nogalē pēc Bauskas pusē notikušajām Latvijas Brīvības cīņu kaujām tika guldīti vairāki kritušie karavīri un izveidoti tā sauktie Varoņu kapi. Pamatojums šādam apbedījumam bija tāds, ka tautas varoņus nevajadzētu guldīt pilsētas kapos, kur apbedīti 1919. gada sākumā kritušie sarkanarmieši un lielinieki, kur tādējādi piemiņas brīžos pulcējas sociāldemokrāti. Pilsētas kapos bija apbedīti arī Pirmajā pasaules karā kritušie vācieši, kuru piemiņai bija uzstādīts liels piemineklis.
Pilsdārza parkā izveidotajos Varoņu kapos 1929. gada 20. oktobrī, piedaloties Valsts prezidentam G. Zemgalam, tika atklāts tēlnieka Kārļa Jansona veidotais Brīvības piemineklis. Savukārt tikai 1992. gada 11. novembrī īstenoja līdz Otrajam pasaules karam nerealizēto ieceri un pieminekli papildināja ar zemgaļu kareivja bronzas statuju, ko pēc tēlnieka K. Jansona metiem izveidoja viņa dēls Andrejs Jansons. Netālu no Brīvības pieminekļa 2008. gada 18. novembrī tika atklāta piemiņas vieta komunistiskajā režīmā cietušajiem un bojāgājušajiem. Turpat tuvumā atrodas arī pavisam nesen atklātais piemineklis Bauskas brīvprātīgajiem aizstāvjiem, kas cīnījās pie Bauskas 1944. gada vasarā.
