Nadežda Muceniece kopā ar vīru un diviem bērniem pussabrukušam graustam, kurā reiz bijusi Rundāles skola, deva otro iespēju mirdzēt un pārtapt par skaistu sarkanu ķieģeļu namu.
Viltus mantinieki ar ieročiem
Kā liecina ieraksti vēstures grāmatās, Rundāles novada Rundāles pagasta mājas «Vīstiķi» celtas 1889. gadā. Nadežda informāciju par ēku meklējusi Jelgavas pilsētas glabātajos arhīvos. Zināms arī tas, ka šajā mājā no 1919. līdz 1920. gadam bijusi pamatskola. Diemžēl līdz ar arhīvu krātuves nodegšanu mājas saimniekiem par vēsturisko namu vairs nekas nav zināms. Vien iepriekšējā kaimiņiene mācējusi teikt, ka arī 1905. gadā šajā ēkā bijusi krievu skola, bet nekādu dokumentālo apstiprinājumu šim apgalvojumam neesot.
Nadežda ir no Krievijas, Urālu apgabala. Viņa mācījusies par ģeoloģi. Studiju laikā satikusi savu vīru Aivaru, kurš diemžēl jau devies viņsaulē. Abi 1983. gadā atbrauca uz Latviju strādāt. Rundālē Aivaram dzīvoja mamma. Tieši viņa Aivaram ieminējusies par kādu ēku, kura tiekot pārdota. Nams bijis šausmīgā stāvoklī – bez logiem, durvīm pirmajā stāvā, bet otrais stāvs tik tikko turējies kopā pussabrukušas jumta konstrukcijas dēļ. Daudz nedomādams, Aivars ēku nopirka. Saimniece atminas, kā deviņdesmitajos gados uzradušies «mantinieki». Pie ģimenes pāris reižu viesojās druknas miesas būves cilvēki, kuri pat ar ieroču vicināšanu un viltotu dokumentu palīdzību centās atņemt māju. «Mans vīrs nepadevās. Viņš bija stingrs, nesatricināms. Nekas viņu nebiedēja, pat ne ieroči,» lepni noteic Nadežda.
Viss ir iespējams
Kad pussabrukušo graustu pirmo reizi ieraudzīja Nadežda, viņa bija šokā: «Man nebija, ko teikt. Tas bija grausts, ne māja, bet es uzticējos savam vīram – viņš zina, ko dara.» Nams, pateicoties Nadeždas, Aivara un abu viņu bērnu – Kristīnes un Kaspara – rokām, lēni un pacietīgi atdzima. Paralēli mājas būvniecībai ģimene izveidoja zemnieku saimniecību – audzējuši sivēnus, tad 40 buļļus.
Nadežda uzskata, ka ikdienas gaitās jādodas ar smaidu un optimismu. Ar šo dzīves mācību viņu «aplipinājis» vīrs. «Viss sākas no mazumiņa. Likām ķieģeli pie ķieģeļa – uzcēlām māju. Stādījām koku pie koka – izauga mežs. Audzējām sivēnu un bulli – tikām pie ganāmpulka un lielas saimniecības. Viss ir iespējams, ja vien sirds un prāts ir pacietīgs,» pārliecināta saimniece.
Viņa stāsta, ka lielākie palīgi bijuši pašas bērni. «Vēl tagad atceros, kā Kristīne ar spainīti rokās iznesa gruvešus no vecās mājas un Kaspars sīkiem solīšiem Aivaram nopakaļ sekoja ik uz soļa, mācīdamies darbus darīt,» atmiņās kavējoties, noteic Nadežda. Ģimene kopā smagi strādāja un kopā pelnīti atpūtās.
Vista izaudzē pīlēnu
Milzīgs darba apjoms ieguldīts piemājas meža izveidē. Vienu hektāru lielā zemesgabalā Nadežda ar vīru un bērniem iestādījuši mežu, tā vidū – dīķis ar saliņu, uz kuru ved kārtīgi uzbūvēts tilts, bet tilta malā slienas lielas šūpoles. «Paši savām rokām izrakām vairākus tūkstošus bedrīšu, kurās stādījām kociņus,» stāsta Nadežda. Viņa atminas, ka iesākumā dēstījuši egles un priedes, bet lielākā daļa skujkoku iznīka. Sastādot lapu kokus, tie auguši griezdamies. Saimniece ar smaidu sejā noteic, ka šī ir viņas oāze.
Mežiņā dzīvo zvēri. To apliecina rudas lapsas aiztraukšanās koku labirintos, līdzko mežā dzirdami cilvēka soļi. Dīķī ik gadu atlido vairāki simti pīļu, arī dzērves ir bieži manāmas. Nadežda stāsta, kā reiz vista izaudzējusi pīļu mazuli. «Mans vīrs mežā pamanīja ligzdu, kurā bija viena ola. Visas pīles jau bija devušās prom, tāpēc viņš iedomājās olu aiznest uz kūti. Ticiet vai ne, vista olu pieņēma un izsēdēja. Piedzima pīlēns, kuru vēlāk atdevām draugu apgādībā,» kuriozo atgadījumu atceras saimniece Nadežda Muceniece.
