Manas pārdomas un emocijas brīvības svētku priekšvakarā ir ļoti fragmentētas. Pa gabaliņam, pa ainiņai, tāpat kā šī dzīve neatkarības 25 gados.
Gaidot lidmašīnu Stokholmas lidostā, beidzu lasīt Ingas Ābeles grāmatu «Klūgu mūks». Neko labāku mūsdienu latviešu daiļliteratūrā vēl nebiju manījusi. Emocionāli dziļš un gudrs gabaliņš iz Latvijas valsts un tās cilvēku dzīves. Ja pirms 25 gadiem es sēdētu kādā ārvalstu lidostā, mani noteikti uzmanītu puisis no «stūra mājas». Bet Ābele šādu grāmatu neuzrakstītu.
Pirms gada no Stokholmas mājup lidoju tieši 4. maijā. Nejauši satikos ar grupiņu pazīstamu rīdzinieču, kuras atgriezās no Islandes. Kad lidmašīna jau meta loku Latvijas krastā, manas paziņas priekpilni iesaucās: «Cik mūsu zemīte skaista!» Ieejot Rīgas lidostā, uzjundīja dīvains saviļņojums… ēka bija dekorēta ar lentēm un ziediem sarkanbaltsarkanās krāsās. Atgriežoties no prombūtnes, piederības izjūta šīm krāsām šķiet daudz spēcīgāka.
Liepājā katoļu draudze pašvaldībai pieprasījusi slēgt kubiešu mākslinieka gleznu izstādi, jo tā esot katoļiem zaimojoša. Domnieki īsti nezinot, ko iesākt. Izrādās, lai izvēles brīvība – apmeklēt izstādes vai ne, doties uz baznīcu vai ne – iesakņotos, ar ceturtdaļgadsimtu nepietiek…
Latvijas Literatūras Gada balva par labāko tulkojumu 2014. gadā piešķirta Dacei Meierei, viņa latviešu valodā «radījusi» Kurcio Malapartes eseju grāmatu «Nolādētie toskānieši». Grāmata, kurā cilvēks pāri pusmūžam atzīstas mīlestībā savai zemei, – tā teic tulkotāja. Apbalvošanas ceremonijā D. Meiere nolasīja izvilkumus no toskānieša grāmatas, viens no tiem: «Brīvība izriet no gudrības, – tieši brīvība ir atkarīga no gudrības, nevis gudrība no brīvības.»
Valsts svētku brīvdienās iekrīt arī 3. maijs, Pasaules preses brīvības diena, un šajā laikā Rīgā būs vairāki pasākumi, tostarp UNESCO Giljermo Kano Pasaules preses brīvības balvas pasniegšana. Šoreiz šie būs mani Latvijas neatkarības atjaunošanas svētki, kurp došos, jo brīva valsts bez brīvas preses nemēdz būt.
