Kopš neatkarības atjaunošanas, sākot darboties ne tikai politiski balstītajam, bet arī parasto cilvēku biznesam, arvien nozīmīgāka kļuva prasme prezentēt un pārdot savus produktus. Dažu dēvēta par nelatvisku, jo lielīties taču esot nepiedienīgi. No otras puses – ir arī nedaudz mūsdienīgotais teiciens «Kas tas par suni, kas savu asti nemāk pacelt?», un tiesa – kurš gan labāk par pašu suni zina, kas viņa astē īpaši labs?!
Par sava produkta prasmīgu ieteikšanu potenciālajiem pircējiem pārliecinājušās vairākas pērn populārā tūristu maršruta «Baudi Bauskā!» pieturas punktu saimnieces. Tagad tirdziņos ir pircēji, kas nedomājot izvēlas mūspusē tapušus cūkgaļas kūpinājumus, sierus, smalkmaizītes ar teicienu: «Mēs zinām, cik tas labs, mēs pie jums bijām!» Pirms dažiem gadiem Rīgas paziņas atklāja – Rāmavā un pārtikas izstādēs viņiem viens no galvenajiem pievilkšanas punktiem ir iecavnieku stends ar turpat rapšu eļļā ceptām pankūkām.
Latvieši, par spīti nacionālajai pieticībai, nebūt nav tie sliktākie savu produktu pārdevēji. Nule pārliecinājos, cik daudz par to jāmācās dažam jaunajam uzņēmējam Briselē. Turklāt, jo savdabīgāks produkts, jo vairāk spēka un ideju jāieliek tā popularizēšanā tirgū, un te labu padomu gan jaunie, gan jau pieredzējušie uzņēmēji var prasīt lauku konsultantiem.
Tiesa gan, labi prezentētajam tādam arī jābūt, jo tukša lielība tiek pamatoti nopelta. Tas dažkārt attiecas uz pašvaldību spēju prezentēt savas teritorijas priekšrocības, lai piesaistītu jaunus iedzīvotājus. Nepietiek tikai ar nepatīkamu faktu noklusēšanu, pat iesaistot gana populārus, taču nepietiekami informētus «draugus». Jebkurš situācijas pārspīlējums vai sagrozījums nāks gaismā drīzāk agrāk nekā vēlāk, jo informācijas laikmetā jo iedarbīgāks kļuvis vecais tautas novērojums, ka «meliem īsas kājas».
